Es ar savu dēlu kāpju 1-2 reizes gadā kalnos, un parasti tas sanāk skolas laikā.

Skolas personālam tas ļoti nepatīk, jo tiek kavēta vielas apguve. Un man rodas jautājums, ko dēls dzīvē pēc tam izmantos vairāk un lietderīgāk – vai apgūto vielu matemātikā, valodā u.c. priekšmetos, vai to, ka kalni viņu māca domāt un cīnīties. Pie tam vēl pieļauju domu, ka viņa psiholoģiskais stāvoklis būs stabilāks (kopā ar tēvu). Mums līdzi kalnos kāpa arī dažas garīgas autoritātes, kas ikdienā runā par cīņu. Kalnā uzkāpa 14 gadus vecs puika, un gudrības pilnie, kas pamāca, neuzkāpa un vēl pat nobijās. Tad, manuprāt, ja mans dēls kādreiz cilvēkus mācīs dzīvot, tad tas notiks jau ar gudrību, jo kalnos viņš ir izpratis gavēņa būtību – nav komforta, strādā ar sevi nevis uz citiem, gavē fiziski (nav skābekļa, pilnvērtīga uztura, un ir liels fiziskais nogurums).

06/10/2010 Jānis Grāvītis

Par autoru:

Jānis Grāvītis

Nordic Training International (NTI) un Kristīgās vadības koledžas valdes loceklis, skolotājs vidusskolā, uzņēmējs ar 20 gadu darba pieredzi, kurš darbojas 10 pasaules valstīs. Kristietis un 4 bērnu tēvs.