Ziemassvētku vakars vienmēr nāk ar īpašu vārdos neizsakāmu un neaprakstāmu noskaņu. Nevieniem citiem svētkiem nav šādas noskaņas. Tas ir kāds siltums, iekšējs miers , labestība un bērnības atmiņas, kas mūs apņem. Mēs katrs nākam no savas rūpju pilnās ikdienas, kas mūs ar savām problēmām, ciešanām un sāpēm sasaista un neļauj mūsu dvēselēm atraisīties no zemes un pacelties pretī Dievam. Bet Ziemassvētku vakars ir tas brīdis, kad apzināti vai neapzināti visa pasaule savas domas un skatus raida uz mūžīgā Dieva pusi.

Šie svētki kalendārā sakrīt ar laiku, kad ziema atkal pagriezās uz pavasara pusi, un tumsu pamazām sāk nomainīt gaisma. Arī Dievs visdziļākajā pasaules tumsā ir sūtījis visspožāko gaismu, savu Dēlu Jēzu. Šī Dieva gaismas dāvana arī šodien nav zaudējusi savu aktualitāti, jo pasaules tumsa šo 2000. gadu laikā mazāka nav kļuvusi. Diez vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, kas Ziemassvētkos ir noticis. Dievs pats nāk uz šo pasauli. Viņš vairs nav tāls un neaizsniedzams, bet ir atstājis savu godību un kļuvis par cilvēku.

Šīs divas sfēras – debesis un zeme – ir satuvinājušās , un vidū ir nostājies Jēzus, mazais un fiziski vēl pavisam nevarīgais bērniņš silītē. Kā starpnieks starp debesīm un zemi, kā tilts starp cilvēku un Dievu. Ziemassvētku gaisma, Dieva nebeidzamās mīlestības izpausme. Kaut katrs no mums sajustu šo gaismu savās sirdīs un savās dzīvēs, un katrā jaunā gada dienā mēs visi būtu Dieva mīlestības apņemti, sargāti un vadīti!

Ilmārs Hiršs