KVK

Māte Terēze no Kalkutas (1910–1997)

Šogad 26. augustā apritēja 100. gadadiena vienai no izcilākajām un spilgtākajām pagājušā gadsimta personībām

– Mātei Terēzei, personībai, kura satricināja pasauli ar savu uzticīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam un cilvēkiem. Viņa ar savu darbību, vārdiem un attieksmi spēja uzrunāt daudzus šīs planētas iedzīvotājus. Visā pasaulē šajā datumā sāk svinēt viņas gadu, dažādi pasākumi notiks līdz pat nākamā – 2011. gada – 26. augustam.

„Es esmu tikai mazs zīmulis Dieva rokā brīdī, kad Viņš grasās rakstīt
mīlestības vēstuli pasaulei.”

Māte Terēze

Māte Terēze, īstajā vārdā Agnese Gondža Bojadžu (Agnes Gonxha Bojaxhiu), dzimusi 1910. gada 26. augustā albāņu ģimenē tag. Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē. 18 gadu vecumā viņa devās uz Īriju un iestājās Loreto Dievmātes ordeņa klosterī, kur pieņēma visā pasaulē pazīstamo vārdu – Terēze. Vēlāk viņa tika nosūtīta uz Indiju, kur gandrīz 20 gadu strādāja par skolotāju Kalkutā. Tomēr viņas īstā misija un kalpošana bija palīdzība trūcīgiem ļaudīm, bezpajumtniekiem, slimajiem, invalīdiem un kroplajiem. 1948. gadā viņa saņēma Romas pāvesta atļauju klostera māsas statusā dzīvot ārpus klostera. Tērpusies vienkāršā kokvilnas sari, Terēze devās Kalkutas ielās, lai būtu kopā ar visnabadzīgākajiem no nabagiem. 1950. gadā ar baznīcas atļauju viņa nodibina Žēlsirdības misionāru ordeni, reliģisku kopienu, kuras galvenais uzdevums bija rūpēties par visnabadzīgākajiem. Dažus gadus vēlāk Māte Terēze Kalkutā atvēra pirmo patversmi mirstošajiem, kurā savus pēdējos mēnešus, nedēļas un dienas varēja aizvadīt bezcerīgi slimie. Drīz vien ordenis iesāka savu darbu arī ārpus Indijas un, kad Māte Terēze nomira, bija vairāk nekā 750 patversmju 133 pasaules valstīs, kur turpinās viņas iesāktais žēlsirdības darbs pie visnabadzīgākajiem, visslimākajiem un mirstošajiem. Jau vairāk nekā desmit gadu Mātes Terēzes Žēlsirdības misionāru māsas darbojas arī Latvijā.

Māte Terēze nomira 1997. gada 5. septembrī 87 gadu vecumā. Viņas bērēm Indijā bija piešķirts valsts ceremonijas statuss. Apmēram miljons cilvēku stāvēja abpus 10 km garajam ceļam līdz apbedījuma vietai, lai atvadītos no šīs brīnišķīgās sievietes, kas savu mūžu bija ziedojusi citiem. Viņas kaps atrodas Žēlsirdības misionāru ordeņa galvenajā mājā Kalkutā.

Pasaules sabiedrība ir augstu novērtējusi Mātes Terēzes darbu. Viņa ir viens no visvairāk apbalvotajiem cilvēkiem pasaulē. Savas dzīves laikā viņa saņēmusi ļoti daudz apbalvojumu, t.sk.:

-> 1962. g. – Indijas prezidenta piešķirtā Padmašri prēmija un Filipīnu prezidenta piešķirtā Magsajsaja prēmija;
-> 1971. g. – pāvesta Jāņa XXIII Miera prēmija;
-> 1972. g. –Dž. Kenedija starptautiskā prēmija par cilvēcību;
-> 1972. g. – Džavaharlala Neru Starptautiskā saprašanās prēmija;
-> 1978.g. – starptautiskā Balzan balva par humanitāti, mieru un brālību starp tautām;
-> 1980. g. – Indijas visaugstākais apbalvojums – Bhdžaraat Ratna;
-> 1985. g. – ASV augstākais civilais apbalvojums Brīvības medaļa.
-> 1979. gadā Mātei Terēzei tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Lai gan Māte Terēze nekad nav studējusi, daudzas universitātes piešķīrušas viņai goda doktora grādus.

Jau 6 gadus pēc viņas nāves 2003. gadā pāvests Jānis Pāvils II kanonizēja viņu, pasludinot Māti Terēzi par svēto.

Latvijā, atzīmējot šīs izcilās sievietes 100 gadu jubileju, ir izdotas divas grāmatas: Leo Māsburgs „Brīnišķīgie atgadījumi Mātes Terēzes dzīvē” (autors ir austriešu priesteris, kas daudzus gadus ir bijis Mātes Terēzes priesteris, pavadonis un tulks) un F. Braiena Kolodijčuka sastādīta „Mātes Terēzes lūgšanas”.

Māte Terēze, žēlsirdības misionāre, pati kā mūķene devusi nabadzības solījumu, kļuva par līdzjūtības simbolu pasaulei un dzīvu Dieva mīlestības liecinieku. „Nabadzība nav tikai kādas cilvēciskas būtnes izsalkums pēc maizes, drīzāk tas ir šausmīgs izsalkums pēc cilvēciskas cieņas,” atzina māte Terēze. „Ja mēs lūgsim, mēs ticēsim; ja mēs ticēsim, mēs mīlēsim; ja mēs mīlēsim, mēs kalposim” – tie ir vārdi, ko viņa visbiežāk atkārtoja savām māsām. Cik ļoti arī mūsu tautai ir nepieciešami cilvēki, kas par savas dzīves uzdevumu uzskatītu nevis ņemšanu, bet kalpošanu. Uz to mūs mudina arī šīs brīnišķīgās, neparastās sievietes piemērs.

Ilmārs Hiršs, Dr. teol.


Do NOT follow this link or you will be banned from the site!