Kādas sajūtas man iedvesa kalni? Es izjutu daiļumu un šausmas! Daiļums – brīnumains skaistums visapkārt –

un šausmas, ka es nespēju brīvi veldzēties tajā, jo nepārtraukti domāju par to, vai visu paņēmu līdzi – karoti, krūzi, karabīni, krēmu utt.

Kalnos līdzi jāstiep tik daudz visādu piederumu, pat nevar izstāstīt, un katrai mantiņai ir sava nozīme. Vai tiešām tas viss ir vajadzīgs, vai arī tas vienkārši ir labi sakārtots bizness? Un vēl nerimstošas raizes par sevi un manu sievu. Es gāju aiz viņas. Bija ļoti, ļoti grūti, un es domāju: kā tad ir viņai??? Un es skaitīju lūgsnas bez vārdiem. Parasti man patīk dot padomus, bet tur nevarēju atrast vārdus – viss šķita tik muļķīgs! Īsi sakot, iemācījos sniegt atbalstu klusējot, un sieva to novērtēja. Oho! Kāds atklājums! Nezinu, ka bija vairāk – šausmu vai skaistuma? Laikam Jānis eksperimentēja ar mums – izmeta atklātā kosmosā! Bet mēs visam izgājam cauri un izdzīvojām. Paldies Dievam! Bet kalnos ir skaisti, tas ir fakts, un ūdens tur ir garšīgāks, speķis – smeķīgāks, maize – gardāka, tēja – spirdzinošāka! Man teica, ka izpratne par to visu nāk vēlāk… GAIDU!!!

 19/11/2010 Jurijs Karmanovičš (1UKR grupas students)